ILŪKSTES JEZUĪTU ROMAS KATOĻU BAZNĪCA UN KLOSTERIS
«... Patiesi lieliska baznīca, majestātiska celtne, un tā pat šodienas arhitektu vidū rada izbrīnu... mani pārsteidz jomu lieliskais greznojums...»
Gustavs Manteifelis (Gustav von Manteuffel, 1832-1916), vācbaltu-polu publicists, vēsturnieks, etnogrāfs, folklorists, izdevējs, Krakovas Zinātņu akadēmijas mākslas vēstures sekcijas loceklis, latgaliešu laicīgās literatūras dibinātājs.
1675. gadā Zībergi griezās pie
Jezuītu ordeņa ģenerāļa ar lūgumu veidot jezuītu misijas atbalsta punktus
Ilūkstē, Subatē un Bebrenē. 1679. gadā ģenerālis deva savu piekrišanu misiju
punktu atklāšanai. 1681. gadā Ilūkstes jezuītu misijas punkts kļuva par jezuītu
rezidenci. Katoļu pārziņā esošā koka baznīca Ilūkstē kalpoja līdz 1690. gadam,
un tās vietā jezuīti uzcēla jaunu koka baznīcu. Baznīcu iesvētīja bīskaps
Nikolajs Poplovskis. Līdzekļus baznīcas celšanai ziedoja gan muižnieki, gan
zemnieki. Baznīca tika uzcelta krāšņa.
Vienlaicīgi ar baznīcu tika
celtas jezuītu misijai nepieciešamās saimniecības ēkas. 1691. gadā tika iegādātas
lielas ērģeles. No 1691. gada līdz 1692. gadam pie baznīcas tika uzcelts koka
klosteris, kura bija sešas istabas mūkiem, un virs tam tika uzcelts zvanu
tornis skolas zvanam. Skolā, kuru uzcēla 1691. gadā, pirmajā stāvā atradās
četras klases, bet otrajā stāvā - teātra telpas un zāle. Apkārt koka klosterim
tika izbūvēta kanālu sistēma, kas aizsargāja ēku no plūdiem lietus laikā. 1692.
gadā tika iegādātas ar sudraba apkalumiem klātas
Dievmātes gleznas diviem baznīcas altāriem. Baznīcas celtnes plāni nav
saglabājušies. Rakstiskie avoti liek secināt, ka baznīcas būve ir bijusi ļoti
savdabīga. Baznīcai ir bijuši logi divās rindās, baznīcas iekšpusi rotājis
balkons, kurš bijis izvietots apkārt baznīcas iekštelpā, to rotāja balustrāde.
Baznīcai tika uzcelti seši tornīši, vienā no tiem atradies pulkstenis, bet
augstākajā baznīcas tornī, kas bija celts 1696. gadā, bija uzstādīts apzeltīts
metāla krusts
4,2 m augstumā un 3 m platumā.
Baznīcai bija vel viens atsevišķi
izvietots zvanu tornis ar krustu galā, šo torni uzcēla
1694. gadā. Koka dievnama
iekārtošana turpinājās vēl nākamajos 10. gados. 1695. gadā dievnama vajadzībām
tika iegādāti sudraba liturģiskie trauki.
No 1698. līdz 1699. gadam
izgatavoja kanceli un trīs jaunus altārus: centrālais bija veltīts Svētajai ģimenei
un sānu altāri Sv. Ignacijam un Sv. Franciskam Ksaverijam. Iepriekšējais altāris
tika pārvesti uz citām baznīcām. 1698. gadā tika uzcelta otra klostera māja,
kurā atradās piecas istabas un zāle. No 1700. gada līdz 1704. gadam tika
uzcelta koka konvikta ēka ar divām zālēm skolnieku vajadzībām. Visi celtņu
jumti un torni bijuši ar skaidu klājumiem, tāpēc bieži tika veikti remonti. Šīs
ēkas bija pagaidu celtnes un tāpēc šajā laikā sākās priekšdarbi mūra klostera
celtniecībai.
Ilūkstes jezuītu kolēģijā ar jezuītu ordeņa ģenerāļa Mikelandželo Tamburini
(1648-1730)
atļauju jezuītu ordeni 1709. gadā. 74 gadu vecuma iestājās Georgs Aloizijs
Zibergs (Georgius Aloysius Sieberg), kurš tāpat kā citi Zībergu dzimtas pārstāvji
atbalstīja Ilūkstes jezuītu-kolēģiju. Viņš bija Livonijas oficiālis (bīskapa
iecelta baznīcas tiesas amatpersona) un prāvests. Miris 1714. gada 21. februāri
Ilūkstē.
1728. gadā tika
celtas ķieģeļu darbnīcas ar krāsnīm, kurās apdedzināja ķieģeļus, dakstiņus un
kaļķus mūra
klostera celtniecībai. 1730. gadā skolas ēkai blakus tika uzbūvēta jauna ēka
teātra klasei. Ķieģeļu darbnīcas tika celtas ari turpmākajos gados. 1742. gada
blakus jezuītu rezidencei tika izbūvēta ķieģeļu darbnīca, taču izrādījās, ka
esošais mālu krājums neatbilda vajadzīgajai kvalitātei, tāpēc 1743. gada
Kanecpoles pusmuižā tika uzcelta cita ķieģeļu darbnīca, kas atradās apmēram
pusjūdzi no Ilūkstes. Arī 1745. gadā Kanecpoles pusmuiža tika uzceltas vairākas
ķieģeļu darbnīcas jeb cepļi. Bija lielas problēmas ar ķieģeļu transportēšanu.
Trūka darbaspēka un izbraucamais ceļš bija purvains un sliktā stāvokli.
Ķieģeļus centās vest ziemas laikā ar ragavām. 1746. gadā sākās materiālu
gatavošana, lai nākoša gada pavasarī varētu sākt jauna mūra klostera celtniecību.
1746. gada 3. septembrī no
Dinaburgas ieradās priesteris Mihals Lignauzs (Michal Lignauz), kurš veica būvlaukuma
iepriekšējus aprēķinus, bet 1746. gada 25. oktobrī no Viļņas ieradās jezuītu
klostera brālis Jakubs Ruoffs (Jakub Ruoff), kurš sagatavoja jaunā mūra klostera
projektu. Tika nojaukta daļa no jezuītu vecā koka klostera ēkas un 1747. gada
5. aprīlī pēc Lieldienām sāka rakt pamatus jaunajai jezuītu klostera ēkai. Tā
paša gada 2. maijā tika ielikts pirmais stūrakmens, bet jau 9. maijā sāka celt
jaunā klostera dienvidu spārnu. Līdz rudenim tika uzcelti divi ēkas stāvi ar 16
istabām un uzlikts jumts. 1748. gadā klāt piebūvēja koridoru un kāpnes, kā arī
nobeidza otrā stāva celtniecību. 1748. gada7. septembri ordeņa provinciāls
Kazimirs Bržozovskis (Kazimierz Brzozowski) iesvētīja jauno klosteri un kā
pirmais pārcēlās uz dzīvi tajā. Tūlīt pēc klostera iesvētīšanas sākās austrumu
spārna celtniecība ar reflektoriju (klostera ēdamzāli). Tā tika pabeigta 1753.
gadā.
1748. gadā Dinaburgā klostera
kapelas vajadzībām tika iegādātas ērģeles. 1748. gada 30. septembrī pulksten trijos nakti
Ilūkstes klostera vecajā koka daļā izcēlās ugunsgrēks, kas strauji izplatījās,
izpostot veco koka baznīcu kopā ar zvanu torni. Baznīcas mantu izdevās glābt.
Pagaidu kapelu ierīkoja teātra telpās un sāka domāt par jaunas koka baznīcas būvēšanu.
No 1749. gada novembra līdz 1750. gada februārim tika uzcelta neliela pagaidu
koka baznīciņa (tempellum). Baznīciņa nebija celta vecās koka baznīcas vietā.
1750. gadā Ilūkstē no Viļņas ieradās priesteris, arhitekts Tomašs Žebrovskis
(Tomasz Žebrowski) un iemērīja laukumu jaunās mūra baznīcas celšanai. Pirms tās
celšanas projekts bija jāapstiprina Jezuītu ordeņa kolēģijā.
Avots: “Latgales laiks” Nr.58
2022. gada 2. augusts
Komentāri
Ierakstīt komentāru